25. Teicējs 57 g. v. S. Čikuls Rēzeknes Birzgala pag. Latvju kultūras kr.

Beja vīns zemnīks cīši boguots. Daudz jam beja monta un maizes. Cytym ļaudim nabeja maizes un jī myra bodā, bet jam nikod natryuka nikuo. Beja jam vīns dāls un jis jū apprecēja, sataisīdams taidas lelas kuozas, kai nikur nikam nabeja. Pēc kuozu jaunuo vadakla nedeļas div nikuo nastruoduoja. Zemnīkam beja sovas rūkas dziernovas. Seņuok nabeja patmaļu. Paši sātā mola myltus. Vīnu reizi vacais tāvs soka vadaklai: «Vedekliņ, ej un samaļ maizei vīnu sīciņu rudzu!» Vadakla paklausīja vacuo tāva, cēlās reitā agri un suoka malt. Mola jei, mola da pašai gaismai, parauga, bet sīciņš vys pvlns un myltu jau pvlna skreiņa. Jei puorstuoja malt, verās uz dziernovom un breinuodamuos runoj paša sevī: «Kas te taids ir par lygu, ka malšonai nav gola?» Jei pajēmja, aizdedzja skaliņu un veŗās, ka uz plauktiņa sēd gailis ar sorkonu seksti un nu gnēzes laiž rudzus taišņi sīciņā. Kū jei pajem rūkā, tū jis pīlaiž otkon pylnu sīciņi. Vadakla sasadusmuoja, izjēmja mylynu nu dziernovu, lvka jam par golvu un nūsyta gaili. Īlyka mylynu dziernovuos un suoka otkon maļt dreiži. Tagan jei tū sīciņu samola. Beiguse dorbu, īguoja ustobā. Vacais tāvs vaicoj: «Nu kai, meitiņ, samoli vysu?» - «Jā,» atbildēja vadakla, «vysu samolu.» Nūsabeida vecs un breinuojas, kai tys varēja byut. Kuopja jis pats nu cepļa un īt vārtūs uz kambari. Nūīt vecs un verās, ka myltu gon daudz, bet sīciņš tukšs un rudzu nav. Verās: pi dziernovu guļ gailis nūsysts, nadzeivs. Tverās vecs aiz golvas: «Ak, Dīviņ, Dīviņ! tagan mes palvkam pavysam nabogi!» Paguoja tik pus goda un zemnīks palyka pavysam nabogs. Ity beja tai, ka zemnīks turēja gaili septiņi godi, gailis tys nūdēja ūlu un nu ūlas izguoja taids gailis, kurs sauc par pyukuli, un kas nasa zemnīkam daudz monta.