29. A. Lerchis-Puškaitis. V, 117, 43, i.

Vienam saimniekam nepaaugusi nemaz labība; tomēr maize bijusi pa pilnam. Kaimiņa saimniece, laba skauģe, brīnījusies: «Kur viņš ņem, kad nemaz nav audzis? Vai tikai nepieturēs pūķi?»

Te vienu dienu kaimiņiene nodabūjusi tā saimnieka meitas un sākusi izprašņāt: cik nokūluši, cik bijis mazās labības, cik pelus, cik salmu?

«Kur nu nokūlām? Nekā nenokūlām,» meitas atteikušas, «bet malt mums pietiek cauru gadu. Mūsu saimniece tikai drusku ieber dzirnaviņās, bet mal traka palikdama, arī nesamalsi iebērumu; kur gadās, kur nē - birst arvienu.»

«Klausaities!» kaimiņiene iesaukusies, «tā viņa pilnīgi jūs nobendēs. No agra rīta līdz vēlam vakaram malt un malt, kas to var ciest? Bet dzirdiet, tā paklusu varu pamācīt: - Rītu maldamas, apskataities, vai tikai dzirnaviņu tuvumā netek kāda pelīte, žurka, vai arī kāds zirnēklis .neauž, jeb cits kāds kustonītis nerēgojas. Ja ko tuvumā maniet - sitiet nost! Redzēs, vai jums nebūs vieglākas dienas.»

Meitas pārgājušas malt un sākušas apskatīties. Jā, pareizi: ierauga mazu pelīti uz dzirnavu milnas. Tūliņ bez žēlastības nositušas šo. Nu malušas tādu brīdi - kas ir - apskatās: nebirst vairs - labības trauks tukšs. Iegājušas saimniecei teikt ka samalts. Bet saimniece iesaukusies: «Vai, manu dieniņu! vai neesat nositušas tikai kaut ko pie dzirnavām?»

«Ko tad nu sitīsim? Pelīti nositām gan.»

«Vai. manu dieniņu! tad esam bez maizes!»

Un no tās dienas tiešām vairs nebijis ko ēst. Arī meitām gājis plāni pusbadā to gadu mirušas.

Jā, bet ko dos saimnieks, ja pašam nav.

Piezīme. Menģeliešos J. Bajārs uzrakstījis. Puisis ar meitu nakti maluši. Puisis brīnījies, ka nemaz samalt; beidzot iešķīlis uguni un ieraudzījis milnas galā pelēku putniņu. To nositis. Bet tūliņ mājas aizdegušās.