30. R. Auniņš Cesvainē. Drachen-Mythus, 8, 3. LP, VI, LP, 66, 7.

Viens saimnieks dzirdējis, ka Rīgā varot dabūt pūķus. Aizbraucis Rīgā, viņš arī nopirkt. Domājis, ka pirkt, pirkt uz reiz divi gabalus. Tā arī izdarījis. Nopircis labības pūķi un naudas pūķi. Atbraucis mājā, teicis: «Labvakar sieviņ! Velns tavā sirdī un manā!» Sieva atbildējusi: «Ko tu ved tādus sūdus mājā Es vis negribu savu sirdi velnam atdot, lai paliek labāk Dievam.» Bet saimnieks palaidis sievas pūķi maltuvē un savu klētī. Meitas aiziet rītā malt. Maļ, maļ, nevar samalt. Brīnās: kas tad nu šorīt esot? Ieraudzījušas pelīti apkārt skraidam. Saskaitušās, ķērušas sakumus rokā un gribējušas pelīti nodurt, ko tā te skraidot. Bet pelīte izgaisusi Te ieraudzījušas pelīti dzirnavu caurumā tupam un nu nositušas gan; tūlīt arī beigušas malt. Atnākusi saimniece uz maltuvi un redz pelīti nosistu. Šī noģidusi, kas par pelīti, un tik vien izsaukusi: «Vai, nu pūķīti nositušas un pametušas padzirnās!» Saimniekam arī vairs nepaticis naudas pūķa turēt. Paņēmis siņepes un izkaisījis uz klēts jumta. Pūķis lasījis ir lasījis, bet kad nevarējis salasīt, ņēmies un aizbēdzis projām.