31. Krūmiņu Jānis Drustu Auļukalnā. L,P, VI, 123 32.

Lielākā daļa no šejieniešiem sakās pūķi redzējuši kā zili - zaļu - sarkanu ugunīgu loku un pa gaisu laižamies. Kad pūķis tukšā ejot, tad esot tikai virves resnumā, kad pilnā, tad - paprāva baļķa.

Viens saimnieks nopircis Rīgā pūķi. Uz māju braucot, pūķis piekrāvis saimnieka ratus ar daždažādām jo dārgām mantām. Vezumam arvienu lielākam paliekot, saimnieks lūdzis pūķi, lai vairāk nenesot, jo aiz pārliecīga smaguma salūzīšot rati un zirgs vilkdams nobeigšoties. Pūķis atteicis: «Tā mana darīšana, par to es pats zināšu,» un zirgs vilcis smago vezumu kā tukšus ratus. Mājai tuvojoties, pūķis pavēlējis saimniekam izraut no sētas visas rīkstes (grīstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kopā trīs mieti, jo ar šām rīkstēm šo varot nosist. Saimnieks pūķa pavēli aiz sētas žēlabām ne labprāt izpildījis. Mājā iebraucot un tur pie vārtiem atkal kādu rīksti izraunot, viņš iedomādamies, kādu nešķīstenu nu mājā ievedot un kādu nelaimi tas varot atnest, ja tā labi nekopjot - turklāt uzskatīdams lielo mantas vezumu, kas vairs šim nevarot zust un no kuŗa vien jau varot palikt bagāts, apņēmies pūķi nosist. Domāts, darīts! Izrāvis rīksti un sācis ar to nabadziņu vicot. Pēc daudz pūliņiem beidzot pūķi arī nositis, bet tā dzīvībai izejot no lielā mantu svara tūliņ arī pagalmā iebrauktie rati salūzuši. Līdz tam pūķis bija ratus turējis, kā arī palīdzējis tos vilk. Rītā bijis mājniekiem lielu lielais brīnums, kur saimnieks ņēmis tik daudz mantu un arī kā varējis tādu vezumu ar vienu zirgu atvest.