32. No Jaun-Bebriem. Rkr. III LP, VI, 58, 5, 10.

Vienam saimniekam bijuši divi pūķi, kas uz kūts dzīvojuši. Saimnieks katru vakaru bļodiņu biezas putras, ar sviestu vidū, tiem nesis.

Kalps, to nolūkojies, grib zināt, kas tad īsti tur ir; tāpēc. kad putra atkal aiznesta, aiziet, izēd putru un pieķēzī bļodiņu un apslēpjas pats salmos. Pa brītiņu atnāk pūķi un sāk ēst. Ēzdami sāk raiboties; viens saka: «Nav putra, ir sūdi,» otrs atkal: «Nē, ir putra!» bet beigās atzīst abi, ka nav gan putra. Ko nu darīt? Tūliņ kūts jāaizdedzina. «Bet, kur tad mēs paši paliksim?» Viens: «Ielīdīsim slotas stupē,» otrs: «vāģu rumbā.» Riktīgi, kūts sāk degt. Kalps sameklē vecas rumbas un slotas stupes un met vien ugunī, kamēr atgadās arī tā, kuŗā pūķi salīduši, un uguns tūliņ nodziest.

Otram saimniekam arī bijis pūķis, tam cita darba nedevis, lai cimenot tīrumus, tīrījot pļavas un sūdus vedot. Saimnieks tapis dikti bagāts. Bet nu pietrūcis darba, tādēļ redzēdams, ka vairs labi nebūs, grib no pūķa vaļā tikt. Bet kā? Viņš aizsūta pūķi uz tīrumu, kādu akmeni izlauzt. Pūķis akmeni aprok, bet nevar izcelt, lai saimnieks nākot palīdzēt. Saimnieks arī iet, bet liek, lai pūķis ņem akmenim no apakšas, šis būšot no virsas vilkt. Pūķis klausa arī. Bet tikko akmens pacelts, saimnieks laiž to vaļā, tas krīt pūķam virsū un to nosit. Tā ticis saimnieks no pūķa vaļā.