38. Fr. Štāls Sabilē. J. Lautenbacha krājumā.

Vecos laikos, kad vēl nebija ne ūdens sudmalu, ne vējeņu, tad ļaudis mala ar rokas dzirnavām labību maizei. Bija nolikts visvairāk meitām, bet arī puišiem ik naktis zināmu tiesu samalt. Tā arī kādam puisim bija ik naktis samalt dvālekti rudzu. Tas nabadziņš izmalās ik reiz visu nakti, bet kā nevarēja, tā nevarēja dvālekti pillu dabūt. Ēdiens tam bijis gan dikti labs, maize bijusi laba balta, tīri kā siers. Bet ko tas līdz, ka pa naktim jāmocās nost ar malšanu! Tas gājis pie raganas, pūšļotājas, pēc padoma. Tā iedevusi puisim vaska svecīti un teikusi, lai tas to tad aizdedzinot, kad domājot dvālekti jau kā pillu esam piemaltu un tad lai paskatoties dzirnavās.

Nākamu nakti puisis malis atka(l) un ka(d) jau domājis dvālekti pillu esam, tas iededzinājis to vaska svecīti un skatījies dzirnavās. Te tas tur, kur milna ar platu dēlīti pie dzirnus akmeņa pieiet. ieraudzījis melnu čūsku, kas patlaban kā pievēmusi dzirnas ar graudiem no jauna pillas. Puisis čūsku nositis un nu piemalis dvālekti pillu.

Līdz šim puisim bijusi laba, balta maize, tīri tā kā siers. Kad tas nodevis samalto dvālekti, tad nekas tam nav neko teicis. Tik saimniece ienesusi tam rītā mellu maizes riku un teikusi: «Ēd nu mellu maizi, kam tu nositi Pēčiņu!»