4. A. E. Plakāne. LP, Vl, ll8.

Vecajam pūķim, Tāmiņam, bijuši divi dēli. Vecais mirdams savu mantu gribējis atstāt saviem dēliem, bet tie nepieņēmuši, par ko vecais ļoti gŗūti miris Pēc nāves katru nakti, kamēr tas nebijis vēl apglabāts, nācis pie dēliem un sacījis: «Dēli, pieņemiet pūķi, šo labo mājas rūķi.» Dēli nepieņēmuši. Svētdienā veci uz kapu vadot, sacēlusies liela vētra, nosviedusi zārkam vāku un vecā Tāmiņa līķi aiznesusi, nezin kur.

Otrā svētdienā vecākais dēls gājis uz baznīcu. Te nācis viņam tēvs pretī un sacījis: «Dēls, pieņem pūķi, šo labo mājas rūķi. Ja to nedarīsi, slikti klāsies.» Dēls nepieņēmis. Mājās pārgājis, tas atradis visas ēkas un mantas pelnos. Visi raudājuši un klieguši, bet dēli sacījuši: «Labāk nabags ar Dieva palīgu, nekā bagāts ar velna mantu.»