7. Māteru Atis Tukuma apr. Grenčeniekos. LP, VI, 63, 5, 18.

P. māju saimniekam, teic. esot bijis pūķis. Viņš dzīvojis bagāti: trekni zirgi bijuši, daudz labības. Bet meitām bijis jāiet arvienu tumsā malt un nemaz nevarējušas izmalt sieku - nekad. Te vienreiz pamanījušas melnu kaķi dzirnu augšā, tas arvienu bēris labību atkal un atkal siekā. Nositušas to. Nu saimniece žēlojusies: «Ai, jūs, blēdes, nositāt mūsu melno kaķi! Kur nu vairs braukt ar trekniem zirgiem, kur nu vairs grābt no pilniem apcirkņiem?»

Kam pūķis esot, tam mirstamā brīdī jānododot kāds cits cilvēks viņam (pūķim) savā vietā. Tā arī P. mirdams piesaucis savu dēlu un nodevis to pūķim. Bet dēls palicis muļķa prātā un drīz arī nomiris.