2. Jansonu Jānis Liel-Platonē. Zin. Kom. kr. LP, VII, 1, 727, 2.

Viens saimnieks ik nakts licis puisim sieku rudzu samalt. Bet puisis, lai .gan jau pirmajos gaiļos sākdams, nevarējis līdz gaismai sieku ne pusē nomalt; tomēr dzirnas bijušas pilnas miltu. Jāmaļ bijis puisim arvienu pa tumsu, jo saimnieks noteicis&127; dzirnu kambarī nav brīv uguni dedzināt. Kad tā ilgāku laiku malis, bet sieku nenomalis, tad sapratis, ka saimniekam ir pūķis. kas pa tumsu siekā labību iebeŗ. Puisis tādēļ iegādājies pīlādža bozi, uzgriezis tai trijdeviņus krustus, iededzis uguni un malis tad. Malis, malis - ieraudzījis milnas galā lielu, melnu runci. Nositis runci ar bozi, iebāzis padzirnē, peļu alā. Malis atkal, bet tagad līdz gaismai viegli jo viegli sieku izmalis tukšu. Saimnieks ar saimniece, sieku tukšu padzirdējuši, sāks brīnīties un tūliņ saimniece skrien dzirnu kambarī raudzīt. Ieskrējusi un atradusi nosisto runci, ienākusi istabā un teikusi saimniekam: «Mūsu rudzu ruņģītis nosists un iebāzts peļu ķurmā!» No tā laika puisis varējis ik nakts sieku izmalt tukšu.