4. T. Štauers Iecavas Lībiešu mājā. LP II, 20, 12.

Divi saimnieki, lielā nabadzībā dzīvodami, sarunājas, kā varētu visātrāki pie mantas un bagātības tikt. Beidzot viens iesaucas; «Vai zini ko, brāl? Man iešāvās tādas domas prātā: aizbrauksim rītu uz jūrmalu pie Dzelzscepures rudzu luņģīšus nopirkt. Katrs rudzu luņģītis maksā veselu dukātu; bet tad tu arī zini, ka labības apcirkņos netrūks.»

No rīta abi saimnieki nobrauc pie Dzelzscepures. Sētā tie ierauga divus nobarotus vepŗus, kumeļa lielumā.

«Vai redzi, brāl, kādi viņam vepŗi pa āru staigā! Mums nav tik lielu zirgu!»

«Ir gan ko redzēt!»

Pie Dzelszcepures iegājuši, tie lūdz, lai katram vienu rudzu luņģīti pārdodot. Bet Dzelzscepure tos saņem bargi: «Jūs odžu dzimums, jūs braucat labumu meklēt un par cita labumu brīnaties! (Ja par velna bagātību brīnoties, tad ik uz katru vārdu zināma tiesa viņam no bagātības atietot nost.) Ja katram zelta dukāts. tad varat lunģīšus dabūt!»

Saimnieki izvelk katrs savu dukātu un iedod Dzelzscepurem. Šis pakampj dukātus, iesviež degošā ceplī un saka tā: «Tā jūsu dvēseles vārīsies, kā šie zelta dukāti!»

Bet saimnieki atbild : «Lai ar dvēselēm, kā ar dvēselēm, kad tik miesai labums.»

«Nu, tad labi! Še jums katram viena ciba; bet neskataities ātrāki tur iekšā, iekāms neesat sacījuši uz savām sievām: sieva, velns tavā sirdī!»

Saimnieki paņem savas cibas, iesēžas zirgos un laiž uz māju. Uz ceļa tie pamana, ka zirdziņi, kas līdz šim tā tā tik soļus skaitīja, izauguši par vareniem ērzeļiem. Ērzeļi skrien aulekšu vien, ko tik māk, itkā pats nelabais tos dīdītu. To redzēdams, viens saimnieks iesaucas: «Vadzi, brāl, kamēr savu dvēseli pēc nāves mocu, labāk sviedīšu savu luņģīti, lai iet, kur nācis.»

Tas izsviež, bet otrs ne par ko. Līdz ko labi izsviedis, tā varenais ērzelis brīc! grāvī iekšā ar visiem ratiem, ar visu saimnieku un nu, acim redzot, arvienu paliek vājāks, arvienu nespēcīgāks, kamēr nodēd tāds, ka nekur likt.

Otrs saimnieks, ar savu ērzeli sen jau mājā; bet šis pārvelkas vēlu jo vēlu. Mājās tas izstāsta sievai, kur braucis, kā noticis un ko izdarījis. Sieva, pilna prieka, apķeŗas tam ap kaklu sacīdama: «Tas bij prātīgi, vīriņ: labāk ar Dievu nabags, nekā ar velnu bagāts.»

Tā runājot, ienāk mazs bērniņš nosalis, pliks un lūdzas, gaužām asarām, lai dodot nakts mājas. Saimnieks, bērniņu labi pazīdams, paņem darvotu virvi un, labi samizodams, izdzen pa durvim laukā, sacīdams: «Vai vēl nepietika, ka mani grāvī iesviedi? Ej tu pie devītā, kur esi nācis! Mani vairs nepiekrāpsi.»

Otrs saimnieks ar savu rudzu luņģīti no tās dienas ;paliek tik bagāts, kā daždiem pats velns. Viņš dzīvo tā, ka briesmas ko dzirdēt: plītē, dzer, ķengājas.

Otrā, trešā gadā bagātais saimnieks kādu pavakaru sūta savu puisi uz sudmalām malt un stingri pieteic, lai maļot pa tumsu: uguni nevajagot aizdedzināt. Puisis nu mal, mal, ber sieks, kā neplok, tā neplok.

«Kad tu izčibētu! » puisis domā, «jādabū skals, jāpaskatās ar uguni, kas tad te īsteni pa; ērmiem ir.»

Iededzina skalu, skat nu: uz sieka malas gul tāds kā dzelzs pineklis. Viņš tūlīt nomana, kas te darāms: aizskrien uz piedarbu pēc pīlādža rungas un dod rudzu bērējam pa kaklu, ka diezin kur aizsprāgst. Nu mal tagad - jā - sieks, viens divi, gatavs.

Mājā puisis nosviež miltus un pasaka saimniekam, ka samalis. Saimniece, to dzirdēdama, piegrūž saimniekam pie sāniem: «Klau! Puisis jau samalis. Ej, raugi, būs laikam nositis mūsu rudzu luņģīti. Saimnieks aiztek uz klēti un atron tikai luņģīša svārkus; paša luņģīša nav vairs, aizbēdzis projām.

No tā laika tas saimnieks, kas rudzu luņģīti bij kopis, palika tik nabags, ka vecuma galā nebij ne gaŗoziņas ko grauzt; otrs saimnieks, kas luņģīti bij izsviedis, turpretim zēla un zēla, kamēr palika tik bagāts, kā neviens visā apkaimē.