5. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 145, 1 116.

Kādās mājās dzīvoja saimnieks, kas paslēpšu savā klētī bij barojis rudzu luņģīti. Viņa sieva daudz reiz gan bij redzējusi, ka saimnieks klētī lielu, lielu bundulu pieglabā; bet kas tur iekšā, to ne tā zināja, nedz arī prasīja.

Vecuma galā, uz nāves cisām guļot, saimnieks piesauc saimnieci pie gultas un saka: «To bundulu, kas klētī, liec man zārkā blakus. Tur mans rudzu luņģītis iekšā!»

Saimnieks nomirst, tomēr rudzu luņģīti saimniece neieliek zārkā. Paiet viena nakts - nekas, paiet otra nakts - nekas; trešajā naktī saimnieks no kapa ārā un prasa aiz durvim, lai atdodot viņam rudzu luņģīti. Saimniece nedod un tā nu tā nakts aiziet.

Bet nākošā naktī saimnieks atkal no kapa ārā un nu griež visas malas apkārt. Nekā darīt - no rīta bij jāatrok kaps un luņģīša bunduls jāieliek zārkā. Nākošā naktī nenāk neviens saimnieks vairs mājās vaikstīties.

Pēc kādām dienām vēlāk, gadās kaimiņa vīram pusnaktī gar kapsētu braukt. Pienāk pie pašiem kapiem, ak tavus neredzētus brīnumus: uz nomirušā kaimiņa saimnieka kapa kopiņas deg spodra uguntiņa bez malkas.