6. Teodors Štauers Iecavā. LP, IV, 144, 29.

Vienam saimniekam bijis vesels pāris rudzu luņģīšu, kas ik naktis sanesuši klētī gubiņu labības un čupiņu naudas. Saimnieks luņģīšus turējis pretistabā un nevienu nelaidis tur iekšā; tik retam saimniece tur ietikusi. Vakaros saimnieks ienesis luņģīšiem trijos bunduļos barību: vienā biezputru, otrā pienu, trešā sviestu. Luņģīši katru nakti visu izēduši ar gardu muti. Bet mājas kalpam vienreiz iepaticies redzēt, kas tur īsti ir tai pretistabā par ērmiem. Viņš nokalis slepenu atslēgu, kas pretistabas durvis slēdz, un vienu nakti ielīdis skatīties. Nekā neredzējis - tik atradis trīs bunduļus ar biezputru, sviestu un pienu. Kalps izēdis bunduļus un ielicis vietā: biezputras bundulī dubļus, sviesta bundulī govs ķepas un piena bundulī samazgas. Ap pusnakti pārnākuši luņģīši un sākuši ēst. Ēduši, ēduši - uz reizi viens iesaucies: «Spīdi, brāl! Man liekas, ka tā nav biezputra.»

«Man atkal liekas, ka tas nav ne sviests ne ķīselis. »

«Vadzi, brāl, saimnieks mūs piejokojis - atspītēsim viņam!»

«Kā tad atspītēsim?»

«Nodedzināsim viņu!»

«Labi, tad tik sāc šķilt!»

Kalps, aiz durvim klausīdamies, bija nodzirdējis, ko 1uņģīši spriež Viņam palicis bail, ka solījuši mājas nodedzināt, tādēļ paķēris ātrumā pīlādžu klūgu un noklūgojis durvis, lai luņģīši netiktu laukā. Bet kamēr tur klūgojis, uguns jau bijusi izšāvusies jumtā. Luņģīši dikti grabinājuši gar durvim, kā gribējuši tikt ārā, bet netikuši vis - bijis jāsadeg.

Un no tā laika saimnieks palicis nabagu nabags.