7. R. Auniņš Cesvainē. Drachen-Mythus, 9, 5. LP, Vl, 67, 9.

Viens puisis malis labību. Bet jo malis, jo vairāk miltu ticis: turpretī labības nemaz mazāk. Turpat netālu uz žubura čirkstinājis mazs zvirbulīts. Te gājusi garām viena māmiņa - tai bijusi ragana un staigājusi skauzdama - un prasīja puišam: «Ko tu tur dari?» Puisis atbildējis: «Te jau nu visu rītu malu, bet nevaru vien samalt.» Māmiņa atteikusi: «Ek tur tas zvirbulis, kas tur tai mieta galā tup, tas tev velk klāt. Ņem, nosit viņu, tad tev vairāk nebūs jāmaļ.» Tā puisis paņēmis koku un nositis zvirbuli. Kad zvirbuli nositis, tad labības pietrūcis. Nākusi nu saimniece, ieraudzījusi nu zvirbuli nosistu, tīri nobijusies izsaukusi: «Nu mūsu rudzu runduliņš pagalam! Ko tad nu ēdīsim!» Tas mazais zvirbulīts ir bijis pūķis.