10. J. G. Elkšņu pag. Balss, 1889. g. nr. 32. LP, VIl, I, 832, 4.

Pūķam ēst devuši, kad maizi cepuši: jo tad tam izcepuši īpašu kukulīti. Reiz pati saimniece palikusi slima un sūtījusi savu meitu aiznest zināmo maltīti maizes runcīšam. Saimnieces meita esot nobijusies ļoti no pūķa, maizi nezdama: tas esot sēdējis uz klēts bēniņa un meitu uzlūkojis zvērošām acim, laikam tādēļ, ka nebija pati saimniece. Saimniecei mirstot arī pūķis pazudis.