Velna vārds ir bijis pazīstams nevien latviešiem, bet arī leišiem (vēlinas, velnias) un pēc M. Pretōrija ziņām (V. Manharts, Latv. pr. mītoloģija, 535. i. p.) vēl senajiem nadraviešiem. Pēc tā nu var domāt, ka baltu tautas ir pazinušas velnu jau priekš kādiem 2000 gadiem, kādēļ mūsu agrākie rakstnieki nav darījuši pareizi, daudzinādami laikam no lībiešu valodas aizņemto jupi (K. Mülenbacha L. v. vārdnīca, II, 120) un kristīgās ticības ietekmē radušos jodu (XIII, 214.) par senākām mītiskām būtnēm nekā velnu. Velna. vārds ir atvasināts no veļa (K. Mülenbacha L. v. vārdnīca, IV, 533.) un tā tad šis nosaukums no iesākuma būs nozīmējis kādu veļenieku jeb veļu saiminieku. Ja nu radās atsevišķs nosaukums veļu saiminiekam jeb kungam, tad tas gan vairs nebija tipisks velis jeb mironis. Lai nu arī velna nozīme no paša iesākuma būtu bijusi kāda būdama, tomēr gadu tūkstošu laikā viņa nevarēja palikt nemainījusies.

Mūsu teikās velns ir sastopams divās šķiŗamās nozīmēs. Tas Velns, kas ir Dieva pretinieks un tiek daudzināts sevišķi XIII sējumā (116.-315.), ir viens pats (auns gars, lai arī dažreiz ir viņam savi apakšnieki. Par šā Velna nozīmi un attīstības vēsturi jau ir rakstīts ievadā (77.-79.). Visvairāk mūsu pasakās un teikās gan tiek daudzināti tie velni, kas kā jauni gari parasti dzīvo ezeros, purvos, vecās rijās un dažreiz arī ellē jeb apakšzemē. Šie velni visā Eiropā tiek daudzināti ar melnu ādas krāsu, ar ragiem un ar astēm, un ir pārnākuši pie mums līdz ar kristīgu ticību (sal. D. Zelenin, Russische Volkskunde, 396.). Tādas kristīgas ticības būtnes, kā jau agrāki ir aizrādīts, ir mūsu mitoloģijā arī Māŗa, Jānis, Miķelis un citi svētie. Nav taču jādomā, ka kristīgu ticību latvieši būtu piesavinājušies tikai no svētiem rakstiem un ka katrs kristīts cilvēks tūliņ jau būtu arī mācīts teologs. Nekad gan laikam nebūs diezgan brīdināts, ka šādi kristīgo laiku rietumu Eiropas mīti nav jāuzskata par latviešu pagānu laiku mītiem. Kā vispārīgi mūsu pasakas. tā arī sekojošās teikas par velniem pieder pie ceļojošām Eiropas tradicijām, lai arī vienu otru teiku ir latviešu stāstītāji piedzejoši klāt.