Reiz Naudas Krišus, kas visos Valliešos reiz bijis pazīstams ka bagāts un nežēlīgi skops vecpuisis, gājis uz Poļu degsni. Ne jau nu naudu glabāt, bet vienkārši ielasīt brūklenes, lai par tām varētu saņemt kādu vērdiņu un to iemest resnajā naudas kulītē, kas glabājās Vēverzemnieku Krišus mājas ozola dobumā. Aizgājis Degsnī, viņš cītīgi vien lasījis brūklenes. Te uz reizi no zemes izlec mazs, sarkans velniņš un dos tūlīt Naudas Krišus pa galvu. Krišum mati saceļas stāvus un acis izspiežas uz āru. Viņš nu skatās uz mazo, gluži sarkano velniņu, kam liesmaini zvēro acis, un kam radziņi tik lieli kā pusotra gada vecam teļam. Par laimi tuvējās mājās Šļūceniekos iedziedas gailis. Zilas-zaļas ugunis nostiepjas Naudas Krišum gar acim, un kad tas atjēdzas, velniņš ir pazudis kā murdā.