Vecum vecos laikos āzim bārdas nemaz nebijis, toreiz tikai Velnam bijusi bārdele. Bet tad āzis ar Velnu saderējis: viņš arī gada laikā varot bārdu uzaudzināt. Saderējuši, gads nācis uz beigumu, vēl āzim no bārdas nekā. Staigājis domīgs - atradis sprāgušu zaķi. Nu āzis noplūcis zaķim atsutušo vilnu, pieļipinājis ar māliem to sev par bārdu un projām pie Velna: «Redzi, kas par bārdu!»
«Ir jau ir!» Velns atteicis un pazaudējis derību Āzis pasmiedamies gājis uz mājām un ceļā raudzījis neīsto bārdu raut atkal nost; bet nekā: bārda piekaltusi pie žokļa, dari, ko redzējis, nost dabūt ne! Bijis jāpamet klāt. Tā vēl šodien āzim tā zaķa bārdele karājas.
P i e z ī m e. Šo un sekošo piemēru varētu pieskaitīt arī kosmogoniskām teikām, bet tā kā te nav minēts Dievs, tad ievietoju to šeitan. P.Š