1. H. Skujiņa Amneisteŗos.

Agrāk, vecos laikos, kad vēl Zālamāns bijis dzīvs, tad tas bijis tik gudrs, ka pats Dievs un Velns tam bijis pa draugam. Reiz Zālamāns ar visiem saviem pavadoņiem aizgājis pie Velna sērst. Velns bijis traki laimīgs, viņš tik pasvilpis un tūliņ velna kalpi nesuši ēdienus un dzērienus. Velns nu mielojis un dzirdījis Zālamānu pa godam. Zālamāns brīnējies: velns tik pasvilpis un tūliņ skrējuši velna kalpi, ka astes un ragi vien lēkuši. Nu viņš prasījis Velnam, kā tas nākot, ka viņa [Velna] kalpi esot tik paklausīgi? Šim [Zālamānam] gan neesot tik paklausīgu kalpu. Viņš gan tos liekot cietumā, bet nekas nelīdzot. Un tad vēl Zālamāns prasījis Velnam, vai šis ar savus kalpus liekot cietumā un kā to darot. Velns nu stāstījis, ka viņam gan esot paklausīgi kalpi un ja nu kāds neklausot, tad viņš to nosodot. Viņam gan neesot cietumu un cietumā viņš ar tos neliekot. Zālamāns prasījis, kā tad nu Velns varot citādi sodīt savus kalpus. Tad Velns stāstījis, kā viņš darot. Viņš jau varot simtiem savu kalpu salikt vienā pašā traukā un tie ārā netiekot. Kad nu Zālamāns ar Velnu tā izrunājušies, tad beidzot Velns teicis uz Zālamānu, ka arī viņš [Zālamāns] varot šā kalpus pārmācīt un ielikt sodā, ja tie darot tā, kā viņam [Zālamānam] neesot pa prātam. Lai viņš iztaisot ozola mucu un sērmūkšļa spundi. Nu tad lai trīs reiz svilpot un tūliņ velnu priekšnieks būšot klāt. Lai tam nu pasakot: «Ej ar visiem saviem kalpiem mucā iekšā!» Un tam jāejot.

Kad nu Zālamāns bijis papilnam pie Velna ciemojies, tad gājis projām. Savā valstī Zālamāns domājis tā: «Cilvēki zog un nokauj viens otru un uz to viņus kūda velni. Pag', izprovēs, lūkos velnus dabūt mucā iekšā - redzēs, vai tad vēl būs, kas cilvēkus kūda un čuda uz ļaunu!»

Zālamāns licis iztaisīt ozola mucu un sērmukšļa spundi. Kad muca bijusi gatava, tad viņš trīs reiz svilpis un tūliņ arī velnu priekšnieks bijis klāt un prasījis: «Ko kungs vēlas?»

«Sasauc visus savus kalpus!» sacījis Zālamāns.

Tas bijis tik viens redzējiens un velnu priekšnieks sasaucis visus savus kalpus un tad teicis: «Kungs, es esmu ar visa savu saimi klāt. »

«Jūs man darat lielu postu un nekārtības,» sacījis Zālamāns, «kūdat un čudat cilvēkus. Tagad lieniet mucā iekšā!»

Neko darīt un velni salīduši mucā. Kad visi bījuši muca: iekšā, tad Zālamāns aizgrūdis spundi priekšā, aizsitis cieti un aizzēģelējis ar savu gredzenu. Tad Zālamāns gājis pa savu valsti apkārt un skatījies, vai vēl kāds cilvēks plēsīsies un zags. Ne, visi dzīvojuši mierā un saticībā. Nu vairs nebijis velnu, kas cilvēkus kūda un čuda uz ļauniem darbiem. Zālamāns nu gājis ārā no savas valsts un ceļojis pa pasauli trīs gadi. Visur bijis miers un saticība. Viņš bijis priecīgs, ka visi ir labi un ceturtā gadā griezies atpakaļ uz savu valsti. Kad Zālamāns iegājis savā valstī, tad saticis divus cilvēkus, kas gājuši uz tiesu.

«Tavu brīnumu,» domājis Zālamāns. «Kas tad viņiem par naidu?»

Nu Zālamāns vīriem prasījis, kādēļ šie ejot uz tiesu.

«Jā,» tā viens stāstījis un rādījis uz otru, «viņš plēšas un no viņa nav nekāda gala.»

Zālamāns pagājis vēl gabalu un redz: viens virs iet uz sava kunga tīrumu labību zagt.

Velni bijuši iespundēti ozola mucā jau ceturto gadu. Vecam Velnam pietrūcis darba un darīšanu, jo nu neviens vairs neplēsies un nezadzis un vecam Velnam ar jau nebijis neviena kalpa, kas cilvēkus kūda, tie visi bijuši iespundēti Zālamāna mucā. Bet kalpu velnam vajadzējis vēl vairāk kā ēst, un tie bijuši jādabūn no mucas laukā. Nu vecais Velns gudrojis, gudrojis, kā dabūt savus kalpus ārā. Beidzot viņš izgudrojis lielu lielu spieģeli. Priekš tam spieģeļa vēl neesot bijis. To nu viņš aiznesis uz Zālamāna pili. Paša Zālamāna nebijis mājā, viņš vēl ceļojis pa pasauli. Mājā bijušas tik viņa trīssimti sievas. Spieģeli Velns aiznesis Zālamāma mīļākai sievai un nostādījis to viņai priekšā. Zālamāna sievai tas varen paticis, ka var pati sevi apskatīt. Viņa sasaukusi citas Zālamāna sievas un nu visas grozījušās un priecājušās spieģeļa priekšā. Bet Velns savādi neatstājis spieģeļa Zālamāna sievām, kā tikai tad, kad tās izraušot spundi ozola mucai. Sievas nekā nav zinājušas, kas mucā ir, un nedomājušas ar nekā jauna. Viņām tik spieģelis traki paticis un to viņas gribējušas dabūt savās rokās. Bet velns citādi nedevis, kamēr spunde nav izrauta. Nu visi gājuši pie mucas. Velns turējis spieģeli un sievas stiknījušās ap spundi. Beidzot viņas spundi izrāvušas. No mucas nākuši laukā melni dūmi. Velns nosviedis spieģeli un aizskrējis. Sievas nu gribējušas aizgrūst spundi priekšā, bet velti - spunde ar lielu spēku lēkusi atpakaļ.

Atnācis Zālamāns mājā un gājis skatīties, vai muca ir kārtībā. Ne, spunde bijusi izrauta un muca tukša. Nu Zālamāns bijis ļoti errīgs, ka velni izlaisti no mucas bez viņa ziņas. Viņš prasījis sievām, kas spundi izrāvis. Tās nu sākušas stāstīt, kā bijis un kā Velns atnesis spieģeli un savādi nedevis, kamēr izraujot spundi. Spieģetis esot viņām traki paticis un viņas spundi izrāvušas, lai tikai to spieģeli dabūtu savās rokās.

Nu Zālamāns gribējis pa otram lāgam iespundēt velnus mucā. Viņš svilpis trīs reiz. Tūliņ velnu priekšnieks bijis klāt un prasījis: «Ko kungs vēlas?»

«Kādēļ jūs nācāt no mucas ārā?» prasījis Sālamāns. «Mūs izlaida!» atbildēja velnu priekšnieks.«Sasauc savus kalpus un lieniet atpakaļ mucā!» pavēlējis Zālamāns.

Velnu priekšnieks nu vis nesaucis kalpus, bet pats tūliņ aizskrējis. Nu Zālamāns sataisījis ēdienus un dzērienus un gājis pats pie vecā Velna. Uz ceļa Zālamānam iegribējies ēst. Viņš apsēdies uz akmens un sācis ēst. Bet zem tā akmens bijuši Velna bērni. Tie nu akmeni apgāzuši. Zālamāns nokritis zemē un visi ēdieni sabiruši smiltīs. Nu tie vairs nebijuši nekam derīgi. Zālamāns noskaities un sācis Velna bērnus sist. Tie nu aizskrējuši pie vecā Velna un stāstījuši, kā viņi Zālamānu iznerrojuši. Vecais Velns bijis laimīgs un teicis: «Labi gan, bērni, ka viņu tā iznerrojāt. Es vairs viņam [Zālamānam] draugs nebūšu!» Zālamāns aizgājis pie vecā Velna un sūdzējies tam, ka viņa kalpi vairs šā neklausot. Bet vecais Velns tā vien vairījies no Zālamāma un teicis: «Es tev teicu, ka manus kalpus var pārmācīt, kad viņi tev neklausa. Bet tu ņēmi un visus ieslodzīji mucā un man bija jāpaliek bez darba un darīšanām. Tā nebija runāts »

Zālamāns gan izrunājies šā un tā, bet Velns palicis pie sava un nebijis vairs Zālamānam pa draugam.

Nu Zālamāns gājis pie Dieva un apsūdzējis Velnu. Dievs nu piekalis veco Velnu jūrā pie liela akmens. Bet vecais Velns nu sācis trakot pēc negudra pa jūŗu un sūtījis savus kalpus uz malu malām. Nu gājis vēl trakāki, kā tad, kad Velns bijis brīvībā. Tad nu Dievs sacījis, ka viņš sūtīšot uz zemi savu dēlu, un tas nu piekalis Velnu pie liela akmens vislielākā jūrā. No tā laika Velns palicis daudz rāmāks.

Bet ja nu kāds svētdienā strādājot, tad tas palīdzot Velnam ķēdes deldēt. Bet kad cilvēki svētdienās nestrādājot un dzīvojot kārtīgi, tad Velnam ķēdes savelkoties vēl ciešāki.

Bet reiz tā kā tā Velns tikšot vaļā un tad trakošot un ālēšoties vēl vairāk.

P i e z ī m e. Tā ir grāmatu teika, kas pie latviešiem ieceļojusi, bet ļoti populāras ir tomēr tās sastāvdaļas, ka vecais Velns ir valdnieks par citiem velniem, ka šis Velns ir piesiets ar ķēdēm un ka spieģelis ir Velna izgudrojums. P. Š.