2. Krēsliņu Jānis Malienā. «Latv. teikas», II, 6, 2.

Kad cilvēks piedzimst, tad Dievs aizdedzina mazu uguntiņu un piesprauž to pie debesim, kas no pasaules izskatās kā maza zvaigznīte. Cilvēkam mirstot šī zvaigznīte nokrīt un izdziest. Pie debesim arī spīd dažas lielākas uguntiņas. Tās ir eņģeļu zvaigznes. Senos laikos bija daudz vairāk zvaigžņu pie debesim un no zvaigžņu spožuma nakts bija tikpat gaiša kā diena. Bet kad daži eņģeļi apgrēkojās, tad viņu zvaigznes palika tumšas un līdz ar viņiem pašiem nokrita zemē. Līdz tam laikam cilvēki pasaulē vēl nepazina naida un. ķildu; bet jaunie eņģeli šos un citus grēkus ieveda līdza un izplatīja vispār pasaulē. Redzēdami tādu postu, cilvēki agrākos debesu iemītniekus apsūdzēja pašam Dievam. Dievs, cilvēkus žēlodams, ļaunos eņģeļus ieslodzīja zemes dziļumos mūžīgā tumsībai; bet pašu lielāko nemiera cēlēju, Velnu, piekala ar milzīgām vaŗa važām jūŗas dibenā pie klints un sacīja: «Cilvēku laimi tu apriji, debesīs tu netiec, tādēļ paliec jūrā un pārtiec no tā, ko jūra tev dod!»

Velns nu tur guļ jūŗas dibenā tūkstošu tūkstošiem gadiem. Kad viņš izsalcis, tad sāk jūŗas dibenā raustīties un spārdīties.

Jūŗa tad sāk trakot un vētra celties un nerimst, līdz kāda cilvēka dzīvība kritusi par upuri.

Kad cilvēki pasaulē dara labus darbus, tad velna važas paliek resnākas, bet ik pie katra ļauna darba tās dilst. Ja nu pasaulē būs launu cilvēku vairāk nekā labu, tad velna važas pārdils un viņš līdz ar citiem saviem eņģeļiem nāks pasaulē. Tad atkal celsies tautu starpā naids, tad plosīsies kaŗi un mēŗi, un tad drīz būs pasaulei gals.