Vestienas Kāļa ezerā - kā visos citos lielākos ezeros velni dzīvojuši. Kāļa kungam tie bijuši pazīstami. Reiz Kāļa kungs gribējis braukt pie velniem ciemoties un, kučieri pie sevis iesaucis kambarī, pavēlējis aizjūgt zirgus. Kad zirgi bijuši aizjūgti, tad kungs, pie kučiera piegājis, sacījis: «Ja tu krusta nemetīsi un paldies nesacīsi, tad es došu arī tev no gardā mielasta, ar ko mani mielos.»
Kučieris, protams, ziņkārības dzīts, apsolījies to nedarīt. Ciemā nobraukušam, kungs viņam arī devis gan desas. sivēnu galu, gan arī vīnu un citus dzērienus. Kučieris, nevarēdams visu apēst, iebāzis citu arī ķešā citai reizei, un uzkāvis uz stalli gulēt. Bet gulēt iedams aizmirsis, ko bijis solījis, un pārmetis krustu, kā arī noticis paldies savam kungam par viņa labsirdību. Te - tikko bijis izrunājis šos vārdus - nokritis no staļļa tireņu tireņiem, kūleņu kūleņiem, jo velns viņu nogrūdis. Piecēlies, lūkojies ķešā pēc sivēnu gaļas un desām - atradis cilvēka miesas gabalus un dzīvas čūskas.