Vienreiz - tas jau tagad ilgi atpakaļ - Liel-Auces ezerā zvejojuši un brīnum pulka zivju saķēruši. Bet sestdienas vakaru - kad tik labi ķeras - zvejnieki nemaz nedomājuši atlaisties: beidzamo lomu vilkuši tā ap pusnakti ārā. Vilkuši, vilkuši brīnum smags izlicies un šie jau priecājušies: «Nu būs atkal ko paskatīties!» Bet tiklīdz tīkls varbūt pusē jau bijis laukā, te piepēši ūdens ezera malā sācis celties un viesulis kā melns stabs griezies gaisā; bet ezera dibenā dzirdējuši saucam: «Cūk, cūk, vis cūk, vis cūk, strup ast' vien nav!» Pēc tā sauciena tīkls nodrebējis vien un gabalu gabalos saplosīts. Zvejnieki pārrunājuši: «Citādi nav - tīklā pats nelabais bijis iekūlies un, kad nu viņu tur dibenā sāka saukt, tad laikam būs apmanījies un aizsprucis.»
Daži atkal teica lielu zivi - 4-5 asi gaŗumā - redzējuši ezerā; spuri stāvējuši kā melns žogs no ūdens ārā un acis spīdējušas kā spožas ugunis. Bet šai zivij piekļūt neesot iespējams, tādēļ ka popē, zem sūnām, dumbrā, vien uzturoties. (Liel-Auces ezerā ir daudz vietās pope: pa virsu zāle un sūna, apakšā ūdens.) Citi atkal stāsta, ka šī zivs esot tas ezera velns.