Taurkalnes silā, pie ceļa starp Taurkalni, agrāko Valli, un Jaun-Jelgavu, atrodas tā sauktais Aklais ezers. Ezers no malām aizaudzis ar zaļu sūnu. Ezers esot ļoti dziļš, no kā arī cēlies viņa nosaukums Aklais ezers. Kādreiz zvejnieki mēģinājuši viņā ar tīklu zvejot zivis, bet izmestos tīklus nav varējuši izvilkt, jo ezers esot pilns siekstu un celmu. Tas esot izcēlies, iegrimstot meža gabalam. Stāsta arī, ka Aklais ezers esot kāda liela aizauguša ezera dziļākā vieta.
Reiz senos laikos pa ceļu gar Aklo ezeru braucis viens kungs ar savu gaspažu un bērniem greznā karietē. Bijusi tumša rudens nakts. Kučieris nav par pajūga vadīšanu daudz ko rūpējies, jo zirgi ļoti labi zinājuši ceļu. Tā braukuši, braukuši - te uzreiz zirgi ieskrējuši ezera sūnās. Zirgi gājuši vēl tālāk uz priekšu, kamēr noslīkuši ar visu karieti bezdibenī. Karieti ezerā ievedis pats velns. Aklais ezers esot viņam iemīļota mītne. Gandrīz katru gadu Aklais ezers paņemot sev vienu upuri. Pusdienas laikos un naktīs ceļa gājēji pie Aklā ezera bieži redzot spokus. Reiz viens cilvēks, ejot uz Jaun-Jelgavu, redzējis pa ceļu braucam greznu melnu karieti, kuŗā sēdējis melns kungs. Nonākot, blakus ceļa gājējam, kariete apstājusies, un melnais kungs teicis, lai kāpjot iekšā, pavedīšot kādu gabalu. Cilvēks arī gribējis jau kāpt karietē, kad ieraudzījis melnajam kungam zem cepures malas divus sarkanus radziņus. Gājējs vēl apķēries pārmest krustu. Sacēlies viesulis, ezerā kaut kas nošļakstējis, tur iebraucis melnais kungs ar savu karieti.
Citreiz viens vecs vīrs gājis kājām uz Jaun-Jelgavu. Mežā uznākusi nakts. Pret Aklo ezeru gājējs gribējis atpūsties, nogaidīt rītu. Daudz nedomādams, tas liekas ezera krastmalā uz auss. Guļot vīrs dzird, ka kāds šo sauc, lai nākot līdz, būšot kopējs ceļš. Vīrs, it kā pa miegiem, arī ejot, bet kājas nemaz nevarot pacelt, un kaut kas nelabs mācot prātu. Tad vīrs iedomājies pārmest krustu. Vīrs atmodies un redz, ka guļ pašā ezermalā. Vēl solis uz priekšu un viņš būtu iekritis ezerā.