Vecos laikos Mālpils pilī ieviesušies velni un nemaz nelikuši kungu mierā. Beidzot kungs saaicinājis mācītājus un tie dzinuši pagānus ārā; bet velli lūgušies: «Mēs iesim! Uzcel tikai tur kalniņā mums torni.»
Kungs uzcēlis tādu torni līdz padebešiem ar daudz istabām. Kad torni pabeidza, kungs lika kučierim aizjūgt seši melnos karītē un aizvest velnus tornī, tikai piekodinājis, lai neskatoties atpakaļ. Kučieris aizbraucis ar velniem līdz tornim un neskatījies atpakaļ. Velni sabēguši tornī, ka spurkšējis vien, un no tā laika tur dzīvojuši. Bet pārāk augstais tornis Daugavā maldinājis kuģiniekus; tādēļ no Rīgas ar lielgabaliem šāvuši un nošāvuši torni līdz pusei, kā tas vēl tagad redzams.
P i e z ī m e. G. Šmits Rūjienā uzrakstījis šādu teiku. [Mālpils kungs uzcēlis velnam augstu torni un licis savam kučēram, lai velnu tur aizved.] Velns, tornī ieskriedams, piekodinājis kučēram atpakaļ neskatīties. Pusceļā kučērs taču paskatījies atpakaļ tūliņ katram zirgam nolūzusi viena kāja un pašam kučēram nošķiebusies galva. Kā viņš skatījies, tā arī galva palikusi iešķība. Šo torni vēl tagad saucot par «Zilā kalna» jeb «Velna torni». LP, VI, 46, 12. piez.