27. V. Zacharska no T. Latkovskas Varaklāņos.

Natuoļi nu vīna lela meža beja lels pūrs. Pūra molā auga jauna apse. Pa draudzībai ar jū auga lozda, kura beja jau vaca. Jaunuo apse auga, bet vysod beja skumīga, ka nabeja pi juos draugu, un vysi jū skaitīja par puorluodātu un nalaimīgu. Tymsuos naktīs jei vairuok beistas un nu bailem vysa tai treis, par tū, ka uz juos vysod sēd pats valns, un verās mežā, kab sagyut kaut vīnu cylvāka dvēseli. Lozda ar apsi nikod narunuoja, beiduos, kab valns naizleistu uz juos zoru. Vīnu vokoru atskrēja daudz vysaidu putnu un atsāda uz vacuos lozdas, bet uz apses nasasāda nivīns putns. «Ak!» runoj apse, «ka kas mani nūlauztu! Apnyka man dzeivuot uz ituo pasauļa! Nikas manis namīļoj, par tū, ka es vysod skumīga un treisu nu bailem. Vīns valns sād uz manis un lauza munus zariņus un raun lapiņas. Jam cīši pateik uz manis vzynuotīs.» Dzierd itū apses runu lozda un atbild: «Man tevis žāl, apse. Es tev izstuostīšu, kai tev tikt vaļā nu valna! » Napaspēja lozda izrunuot, kai vysi putni pasacēļa nu juos un nūlecja tuoļuok. Lozdā īleida tys pats valns un smejās. Nūsabeida lozda un gribēja aizklīgt, bet valns tyuleņ nūkrita zemē. Apse itū vysu redzēja un vēl vairuok aiztreisēja. Valns īraudzēja itū un, tyuleņ, īkuopis otkon apsē suoka zorā leiguotīs. Tai vysod pusnaktīs apsēs leiguojas valns vēl šū boltdīn.