Saimnieks taisa sev jaunu istabu. Viņam pietrūkst akmeņu pamatam. Kur nu vasaras laikā akmeņus no tālienes lai pieved, un tuvumā jau visi nolasīti - vēl tikai ir, kā velna akmens mežā, ceļa malā. Viņš ņems to pašu. Citi gan grib norunāt: «Ko tu tādu ņemsi, tajā jau ir pats velns iekšā, ka tur vienmēr spokojas!» Bet saimnieks tikai tos visus nosauc par māņiem un ved akmeni mājās.
«Iemūrēšu pamatā, lai tad viņi tur spokojas, ja grib, kad tikai mūs liek mierā ! »
Bet spoki neliek vis ļaudis mierā. Tikko istaba gatava un ļaudis sāk gulēt iekšā, te velns kājās. Viņš iet un ālējas visu nakti: kŗauj traukus no skapja uz galda, velk galdu plānā un iet kā negudrs līdz pat gaiļiem. Saimnieks redz, ka nu vairs labi nav, un ataicina mācītāju, lai iesvēta istabu. Tas viss nekā nelīdz. Velna paliek arvienam pārgalvīgāks - sāk pa nakti raut ļaudis pie kājām no gultas ārā. Saimnieks nevar vairs izturēt, izrok akmeni un aizved to turpat atpakaļ, kur tas bijis. Bet Velns kā dauzās, tā dauzās vēl vienmēr pa istabu.
Saimnieks aizbrauc pa otram lāgam pie mācītāja, lai tas nāk izdzīt velnu. Mācītājs atbrauc.
«Ko tu, brāl', brauci?» velns smejas, «tev vēl tagad ir mani graši kabatā.»
Kamēr mācītājs skaita pātarus, tikmēr velns naudu skandina, ka džinkst vien. Mācītājs aizbrauc, bet velns paliek. Saimnieks atved otru mācītāju. Velns tāpat: «Ko tu, švāģer, ļāvi traucēties? Nu tu patlaban būtu vinnējis: tavs dūzis trumpē! » Visu laiku, kamēr mācītājs tur ir, velns sauc dažādas kārtis. Saimnieks atved trešo mācītāju. Vedējs uzbraucis, kad mācītājs patlaban soda vienu savu darbinieku.
«Au vai, papiņ!» velns bļauj, tik ko mācītājs nāk pa durvim iekšā, «au vai! es nemaz neesmu vainīgs, au, vai!» Te tūliņ atkal rupjākā balsī: «Tas tev par papiņu, tas par slinkošanu, še tev, še tev i » un patiesi dzird sitienus, dzird vaidam. Mācītājs, ne vārda neteicis, aizbrauc. Velns paliek kā papriekšu un iet kā abarģēlis.
Ļaudis nevar izturēt un aiziet projām. Saimnieks paliek viens pats mājās un uzturas rijā. Kādā vakarā pienāk vecs nabadziņš un lūdz nakts mājas. Saimnieks viņam izteic: tā un tā viņam ar to akmeni bijis un ka viņš vairs istabā nemaz nedrīkstot gulēt, ja nabadziņš esot mierā pie viņa rijā pārgulēt, tad lai paliekot. Nabadziņš pārgul rijā. Otrā rītā viņš pamāca kā velnu varēs izdzīt. Saimniekam jāparaugot kādas pāris asis malkas, jānoved akmens ūdens malā, jānodedzina sarkans, un tad jālej auksts ūdens virsū, kamēr akmens sasprāgšot smalkās druskās, tad velns tur vairs nepiestāšot.
Saimnieks tūliņ otrā dienā saved ezera malā malku, noved akmeni un sāk to dedzināt. Kurini kādu uguni gribēdams, velns tikai smejas; bet tikdrīz kā sāk ūdeni liet virsū, ai, ai, kā nu kauc, bļauj un lūdzas. Sola saimniekam zelta kalnus, lai tikai palaižot vēl šoreiziņu cauri. Bet saimnieks neliekas to ne dzirdot, viņš tikai kur uguni, nokarsē akmeni un tad per ūdeni virsū, kamēr akmens sasprāgst mazos gabaliņos un velns vairs ne pukstēt nepukst.
Un mājās dzīvojot ļaudis vēl šodien - ne ķirķis vairs nebaidot.