Smiltenes pagasta Liepīnas mājā dzīvāsi reiz veca vecenīte, saimnieka māte, un šī visādīgi pesteļosies. Ka vecenīte nomirusi, ta vairs viņas meita tā nedarīsi. Bet nu lielo svētdienu sestdienas vakaros arvienu vē švilpodami atbraukuši velli un par tādim lepnim kungim vie bīš sataisīšies un tādi vie lepņi melli zirgi bīš priekšā. Un velli arvienu tā vie braukuši: lieldienas sestdienas vakaru, vasarsvētku sestdienas vakaru. Ģurģa un krustdienas sestdienas vakaru. Ka nu pēdīgo reizi velli iebraukuši Liepīnas mājā, tā jaunā saimnīca vellus dzinusi prom un tie pārskaitušies braukuši prom un cirtuši ar pātagu uz sētas staba. No tās reizes velli vairs nekad uz Liepīnas māju nebraukuši un sākuši dzīvāt Liepīnas silīnā lielās grantsbedrēs un tur nu velli dzīvājot vē šo baltu dienu, tik nevienam vairs nerādoties.