1. Tapilnieks Kandavā. Jkr. II. LP, VII, I, 494, 9.

Pie paša Kandavas miestiņa, ceļā uz Sabili pa labo roku, pašā dižceļa malā, ieraugām brangi lielu akmeni, caurmērā ap divi asim. Reiz kāds Velnu pils kungs vedis minēto akmeni. Viņš gribējis akmeni pārvest uz savu muižu un likt uztaisīt no tā daudz lietas. Kungs vedis akmeni tik ilgi, kamēr apnicis vezdams un daudz zirgus nomocījis. Beidzot redzēdams, ka neviens zirgs nespēs akmeni uz muižu aizvilkt, ķēries pats klāt, aizlūgdamies akmenim priekšā. Vilcis, vilcis visā spēkā, cik vien varējis, bet akmens ļoti lēnām gājis uz priekšu. Beidzot pavisam noguris, nosviedis rīkus un apsēdies uz akmens lūgdams. Lai nākot pats velnu ķēniņš palīgā. Atnācis arī pats velnu ķēniņš; tomēr šis neķēries viss pie akmens, bet teicis, ka nākošā naktī atsūtīšot savu kalpu Borodu, kas esot gandrīz tikpat stiprs kā viņš. Nākošā naktī kungs jau ātrāki aizgājis, nekā bijis norunāts, un gaidījis Borodu. Te uz vienu reizi Borods nācis šņākdamts, krākdams pa krūmiem un kokiem pie akmens. Atnācis, apskatījis un ķēries akmenim klāt, bet akmens ļoti lēni cēlies uz kamiešiem. Borods to nesis labu gabalu, tad nosviedis zemē, jo bijis jau brangi piekusis. Saķēris vēl pa otru reizi, atkal kādu gabalu panesis, nosviedis zemē. Gribējis vēl trešo reizi ņemt un nest, bet gailis dziedājis un Borods no dusmām spēris akmenim ar kāju, par to ka gailis dziedājis, tā ka akmens lielo pusi iegrimis zemē no Boroda spēriena. Tā akmens palicis stāvam, kā Borods iespēris. - Tagad akmens vairs nestāv tai vietā, kur tas priekš kādiem desmit gadiem stāvējis, pašā kalna galā. Granti rokot, tas novēlies zemē.

P i e z ī m e. A. L. P. ir še vēl blakus (494, 8) nostādījis Fekenšteta (F. Veckenstedt) romantisko teiku, kur netālu no Talsiem vienā akmenī kalējs kaļot zobeni. Šis akmens plīsīšot, kad "latvju virsaitis nāks." Zinātniskā kritika jau sen ir izturējusies skeptiski pret Fekenšteta teikām. Arī Tapilnieka teikas velna vārds Borods nav nopietni ņemams. P. Š.