Sensenos laikos, kad Velns vēl valdīja pār zemi, nebija neviena kalna. No gaismas līdz gaismai viņš klejoja pa zemi. Reiz tā klejojot viņš ierauga puisi, kas pūlās ap trepēm.
Velns nevarējis saprast, ko puisis dara, domājis paprasīt tam, ko viņš ar trepēm iesākšot. Tūlīt pārvērties par smalku kungu, piegājis puisim klāt teikdams: «Ko dari?»
«Gribu, cienīgs lielskungs, uzsliet trepes, lai nokļūtu debesīs»
Zemes virsū man gŗūta dzīve, daudz jāstrādā, lai nopelnītu maizi, bet debesīs kā dzird, esot ļoti jauki, zelta naudas arī netrūkstot un strādāt nemaz nevajagot. Tikai viena bēda, redzēs, vai varēšu tur nokļūt. Tās trepes ļoti gŗūti uzsliet.»
To dzirdot velnam tīri vai elpa aizrāvās. Ne vārda neteicis, viņš devās uz savu māju, elli. Pagāja dažas stundas. kamēr Velns sadomāja, kā nokļūt debesīs. Drīz arī bija izdomāts. Viņš nogāja upmalā un sāka lasīt lielus akmeņus, kurus sāka kraut lielā kaudzē. Kad velns ar lielām pūlēm bija kaudzi sakŗāvis līdz kaklam, viņš uzkāpa kaudzes gaŗā un mēģināja aizsniegt mākoņus. Bet velti. Mākoņi bija vēl ļoti augstu. Tomēr pacietību viņš vēl nezaudēja, bet sāka kaudzi kŗaut vēl augstāku. Piekŗāvis kaudzi vēl trīs reizes tik lielu tas mēģināja atkal sasniegt mākoņus, bet kā nevarēja, tā nevarēja sasniegt, un tie izlikās tikpat tāli kā pirmo reizi. Nu velns saņēma savu spēku un strādāja vēl nopietnāki. Kŗāva akmeni uz akmeni, un lielā kaudze sniedzās jau gandrīz līdz padebešiem.
Te, piepēši kāds stipri aiz velna muguras iebļāvās: «Kikerigū! »
No bailēm Velnam visi akmeņi no klēpja izbira un ripoja pa kalnu uz leju, paraudami vēl citus akmeņus no kalna līdzi. Kad velns bija attapies, tas pagrieza galvu atpakaļ un tur nu stāvēja velna ienaidnieks, gailis, kas jau tik daudz reizes bija velna darbus izjaucis. Gailis nu pašlaik taisījās lekt velnam uz galvas. Velns pārbijies, krākdams un šņākdams ar vienu lēcienu uzlidoja akmeņu kalna galotnē, lai no turienes uzkāptu debesīs un paslēptos no gaiļa. Bet no spēcīgā lēciena kaudze sāka brukt, ka akmeņi vien pa gaisu šķīda.
Pats velns pārbijies, ka nu pašam gals klāt, sāka nelabā balsī bļaut: «Brālīši mīļie, glābiet nu, glābiet nu! » Citi velni to izdzirduši, ātri paņēma ugunī nodedzinātas stangas, dakšas un dzelzs gabalus un devās nabaga velnam palīgā.
No šāda trokšņa arī gailis pārbijies ne mazāk kā pats velns, un redzēdams velnu baru, kas steidzās savam biedram palīgā, bēga projām, cik ātri vien varēdams. Tomēr velniem šoreiz neizdevās biedru izglābt, jo akmeni, ripodami no kaudzes lejā, bija nosituši nabaga velnu.
Tanīs vietās, kur nokrita lielās velna kaudzes akmeņi, pēc gadu tūkstošiem ir izcēlušies lieli kalni, bet tur, kur tika nosists pats velns, radās milzīgs ezers.
Un tā vēl līdz šai dienai nevienam velnam nav izdevies nokļūt debesīs. Puisis gan nokļuvis debesīs, jo ellē viņu citi velni nav laiduši, tādēļ ka viņš tā piemānījis nabaga velnu, bet vai naudu tas debesīs dabūjis, to neviens nezina.