7. Ārne Stukmaņos, Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 1313, 7.

Kad no Stukmaņmuižas iet pa lielo lielceļu - tā nosauc stukmanieši Rīgas Maskavas lielceļu - uz Koknesi, tad pie pašas Postamuižas (Klauenstein) radz tīrumā, dožus soļus atstatu no lielceļa, brīnum lielu okmeni divās doļās pāršķaltu, liela siena vazamu lielumā Šo okmeni vecos laikos valns, gribadams sevi slavanu un varanu darīt, nesis vienā noktī no kāda purva uz Dougovu, gribādams to Dougovā, pošā plastu un laivu ceļā ievalt un tā oiztaisit plostniekiem, laivniekiem ceļu jeb vismozok caur to plostošanu, loivošanu padarit nadrošu, lei kotris, kam vien tur būtu gerām jāiet, to pieminatu, lei or koč lādot. Abet valnam okmini nasot, pienācis goiļu loiks. Un toisni toi vietā, kur togad okmins radzams, kā valns tics, tā Postamuižas lielais dzaltanais goils uz vistu ustubiņas virsa pirmo reizi dziedajs. Valns, izdzirdis goili dziedam, metis okmini ar tādu spāku zemē, ka tos tūliņ divās doļās pārplīss. Tā goils valna nodomu izjaucis, jo pēc goiļu loika valns vairs neverejis okmina panast un tā tas okmins šo baltu dienu tur radzams.