Velna grāvis atrodas kādu pusversti no Ērgļu Spēliņa mājas, uz Ogres un Ērgļu pagasta robežas. Pār grāvi tek upīte Nāruža. Grāvī un grāvja malās milzums akmeņu, lielu un mazu, pa daļai melnā krāsā. Akmeņi sniedzas pa upīti solu 60, tā ka no akmeņiem ir īsta grēda (blāķis). Mazūdeņa laikmetā upīte tek akmeņu grēdai pa apakšu, bet plūdu laikā ūdens apņem akmeņus, no kam liels krāciens izceļas.
Vecos laikos te upītē kāds zvejnieks ietaisījis taci un tacī licis tīklus. Reiz zvejnieks sakūris uguni, ņēmis no tīkla zivis - mazākās cepis un ēdis, lielākās bāzis tarbā. Tad pie zvejnieka velns piegājis, jautādams:«Kam tu atdali lielākās zivis? Dod man viņas šurp, es tev ko palīdzēšu.» Zvejnieks atteicis: «Man vis nav zivju priekš velna.» Par šādu atbildi velns stipri saskaities, savilkdams kupru līdz koku virsotnēm un prom kūksnodams teicis: «Pagaidi, putniņ! es aizbēršu upi ar akmeņiem, tad ūdeņi atgriezīsies atpakaļ purvos.» Zvejniekam vēl turpat esot, velns dabūtjis trīs lielus akmeņus, ievēlis upītē un pats pazudis. Tad akmeni kā krusa sākuši birt. Zvejnieks, sabijies no šādas blauzas, uzskrējis kalnā raudzīties, kas īsti tur notikšot. Te gailis aizdziedājies, akmeņi vairs nebiruši, bet upīte stāvējuse mierā, vairs netecējusi. Pēc kāda brītiņa upīte sākusi dziedāt neizprotamu dziesmu, upītes malā parādījusies smuidra sieviete skaistās drēbēs un skaņā balsī kliegusi: «Redz, šepat mums saule lec, stipra mana Nāružiņa!» Tad upītē ūdeņi sākuši līgoties, tecēt, un sprausties caur akmeņiem. Arī avotiņš labajā puse 15 soļu atstatu sācis izvirt un dzinis uz upīti savas ūdens lāses. No šā laika gravu iesaukuši par Velna grāvi un upīti par Nāružu.