Lazdonas draudzes luterticīgo kapsētas tuvumā uz ziemeļa rītiem, tā sauktajā Dziļajā ielejā, atrodas akmens ar plaukstas veidīgu iedobumu, iesaukts par Velna pēdu. Reiz velns sagudrojis Dziļā ielejā baznīcu celt. Sācis jau dūšīgi strādāt un nesis akmeņus, ka klaudzējis vien. Izdzirdējuši tuvinie saimnieki - ai Dieviņ! bārdas vien sakustējušās - sanākuši ielejā. Ko taisīšot, prasot velnam. «Baznīcu!» šis atbildot. «Ko, velnam baznīcu, un tad vēl uz mūsu zemes. Nav brīvu! » saklieguši saimnieki. Velns saskaities, cirtis ar plaukstu pa akmeni un devies kalnā augšā - smiltis vien nogriezušās. Pakalnā skriedams, izspēris lielu grāvi. Kalnā, kur velns uzskrējis, mānot cilvēkus.