Velns apņēmies aizsērst Ventas upi, lai noslīcinātu Kuldīgas pilsētu un apkārtni. Viņš pašā pusnaktī aizgājis jūdzes divi augšpus Ventas pie Briežu brasla, kur pulka akmeņu, un saņēmis lielu, lielu kaudzi. Jau atstiepis to kaudzi līdz pilsētam un steidzies pēc otras, te piepēži nodārdējis tāds troksnis, ka no tam turienes latviešu virsaitis atmodies. Viņš piecēlies, izgājis no istabas - redz: Ventas upe jau pa pusei aizsērsta. Nopratis, ka velns te ķērnājies. Bet kā nu līdzēties? Aizskrējis uz vistu kūti, sacirtis ar rokām pa kažoku un iedziedājies kā gailis. Gailis atmodies, domājis, ka otrs gailis jau dziedājis, un dziedājis arī pats. Velns, izdzirdējis gaiļa dziesmu, nosviedis otru klēpi zemē un pats aizlaidies. No pirmā velna klēpja bija izcēlusies Ventas upē pie Kuldīgas rumba; bet otru klēpi, gailim dziedot, nometis augšpus rumbas. Tur nu šis akmeņu klēpis tikām gulējis, gulējis, kamēr pārvērties par pārkaļķiem.
P i e z ī m e. «Latviešu virsaiti» gan uzrakstītājs būs ielicis teikā no sevis. Jau Lerchis-Puškaitis ir gluži pareizi atmetis uzrakstītāja piedzejotos lībiešu dievus: Jodu, Piktuli un Sīvo. P. Š.