Kad Embūtes pirmā vecā pils nogrimusi un jaunu, kas vēl tagad kalnā stāv, bruņinieki uzcēluši, tad jods par to saskaities, un gribēdams veco pili uzpludināt un jauno apgāzt; esot gājis pēc smilktim ūdeni nodambēt, lai vecā nogrimusī pils atkal izceltos no zemes ārā un jaunā sagāztos.
Vienreiz jodam laimējies klēpi smilkts atnest, bet līdz otru: reiz gājis, nakts vidū sācis gailis dziedāt un jods nosviedis savu smilkšu klēpi zemē un aizgājis savu ceļu, darbu neizdarījis.
Tā tad nu joda dambis vēl šo baltu dienu trejās vietās redzams un no ļaudim tā top nosaukts.
Piezīme. Šī pati teika ir bijusi par pamatu pazīstamai Mirbacha vēstuļu dzejiski izpušķotai teikai par Induli un Āriju. Vēl vairāk šī teika ir sagrozīta un pārdzejota žurnālā "Inland" (1859., 615). Pēdējo teika ir uzņēmis arī Fr. Bīnemanis savā grāmatā «Livländisches Sagenbuch", 237, 252. Folkloras vajadzībām šie pārdzejotie varianti tomēr neder (P. Šmits, Etnografisku rakstu krājums, I, 13, 2). P. Š.