Kokneses tuvumā, lielceļa malā pie Daugavas, starp Pastes muižu un Kalna krogu, atrodas divi daļās dalījies klints gabals. Vecos laikos bija tai vietā, kur tagad akmens, viena būdiņa; tanī dzīvoja veca, dusmīga sieva, ragana, kas katram lūkoja ļaunumu nodarīt. Bet kad viņas kaimiņš, dievbijīgs bruņenieks, pili sev uzcēla, tad arī ragana vēlējās sev pili; tomēr viena pati nejaudāja uzcelt. Vienu dienu tā sēdēja savas būdiņas priekšā. Te brauks laiviņā Daugavai pāri mazs, sirms vīriņš un piesolās šai pili uzcelt, ja atdošot viņam savu dvēseli tikai. Tas bija velns. Sieva gan izbijās, bet beigu beigās salīga ar velnu, un pils nu bija jau nākamā naktī velnam jāceļ. Bet bruņenieks, aiz koka stāvēdams, visu bija noklausījies. Izbijies, tas steidzās uz mājām, pārdomādams, kā velnam nodomu izjaukt. Tobrīd Pērses ielejā dzīvoja gudrs, dievbijīgs vientulis; pie tā bruņenieks aizgāja pēc padoma. Vientulis pamācīja, lai pusnaktī paņemot gaili zem mēteļa, noejot pie vecenes būdas, un kad tad velns nākot, lai raujot gaili ārā; gailis, velna liesmas ieraudzījis, domāšot, ka jau rīts, un tūliņ skaļi dziedāšot. (Variants: bruņeniekam esot vējlukturis bijis jātura gailim priekšā.) Caur to tad velnu aizdzīšot. Notika tā: gailis dziedāja, velns pārsteigumā izmeta vareno pamata akmeni zemē, ko patlaban ar rokā jaunai pilij bija atstiepis un aizmuka. Bet akmens uzkrita taisni būdai virsū, satriekdams to ar visu raganu. Krizdams tas pāršķēlās divi daļās, un tāds tas tur vēl šodien ar visām velna naga zīmēm redzams.
Piezīme. Labi uzrakstītās pasakās un teikās vārds "bruņenieks" nav sastopams. P. Š.