Velni nēsā akmeņus.

26. Kln. Alojā. «Balss», 1887. g. n r. 39. LP, VII, I, 1317, 1.

Divi velni reiz iedomājušies pār Ungurpils ezeru taisīt tiltu. Viņi katrs no savas puses nesuši uz ezeru lielus zemju klēpjus. Te uz reizi gailis dziedājis. Velni pametuši savus klēpjus un mukuši projām. Vēl tagad redz katrpus ezera mazu kalniņu Uz viena kalniņa, ko sauc par Velna klēpi, aug mazs bērzu padurītis, un turpat otrpus lielceļa arī redzama ieleja, kur velns zemes ņēmis. Otrpus ezera, to kalniņu sauc par Čūsku kalniņu.