Senos laikos vēl ne Kangaru kalnu, ne purvu nebijis - tikai liels Kangaru ezers vien bijis. Pār šo ezeru ļaudis, vai nu braukdami no Rīgas jeb uz Rīgu, cēlušies ar laivām pāri. Bet katram pulkam, kas pāri cēlies, vajadzējis ziedot ezeram vienu cilvēku. Ja to nedarījuši, tad ezers sapiktojies un iegāzis visus pārbraucējus postā. Bet tur Kangaru ezera tuvumā dzīvojis viens milzis.
Reiz milzis aizgājis uz ezeru noskatīties, kā ļaudis pāri cēlušies. Taisni tai reizē ezers nebija dabūjis parasto ziedu un tādēļ, ļoti sapiktojies un trokšņojis. Par šādu ezera iekārību milzis vareni sadusmojies un nodomājis ezeram ceļu taisīt pāri. Viņš paķēris savu lielo maisu, piebāzis ar zemēm, uzcēlis mugurā un bridis ezeram cauri. Maisam gals nebijis aizsiets un smiltis tad nu izbirušas no maisa vienā vietā vairāk, otrā mazāk. No šīm smiltim izcēlušies Kangaru kalni, pa kuŗiem ceļinieki nu varējuši pārtikt ezeram pāri.