Dzelzu vīri iesāka Alūksnes pili taisīt, bet tiem pietrūka akmeņu. Viņi noslēdza ar velnu derību. Tas apsolījās akmeņus pienest, ja atdošot pusi no pils. Velns tad arī uzsācis akmeņus nest pār jūru uz Alūksni un strādājis nosvīdis, tā ka akmeņu nekad nav bijis trūkums. Vienreiz pār jūru ar lielu akmeņu klēpi pārnācis, velns ceļā satika savu brūti, Nāvi, un iesāka ar to sarunāties, nemaz nemanīdams, ka sarunājoties pagājusi gandrīz visa nakts. Pašu reizi Nāve velnam palīdzēja akmeņus uz muguru celt, kad tuvāko māju gailis aizdziedājās. Nāve, no gaiļa dziedāšanas izbijusies, atlēcās atpakaļ. Velns, nespēdams nastu noturēt, palaida vaļām. Akmeņu nasta krita un pārplīsa. Akmeņi izbira vispār ieleju, kur tos vēl šodien pie Lūra ciema var redzēt. Velns. redzēdams, ka līgumu pametis, vairs Alūksnē nerādījās. Arī Nāve, aizkavējusies priekš gaiļiem sasniegt Kapu kalniņu, palika uz izbirušiem akmeņiem sēžam un vaidam, kur to veci ļaudis daudzkārt ap pusdienas laiku redzējuši paši savām acim.
Piezīme. Krēsliņu Jānis gan pats no sevis būs pielicis, ka Nāve bijusi Velna brūte. Tāpat arī «dzelzu vīri» nav sastopami labi uzraksītās tautas tradīcijās. Šī teika ir uzņemta Lercha Puškaiša saīsinājumā. P. Š.