Jaunēniešos, no Beltes mājas uz vakara pusi, netālu no Gaujas, atrodas mazs, dziļš, dūņots ezeriņš.
Velns bija iedomājies rakt caur zemi caurumu. Pie šā darba ņēmis palītā visas tās dvēseles, kas nākušas viņa rokās. Šām nu bijis caurums jārok un zemes jānes lielu gabalu projām, kur sabērtas kaudzēs kā augsti kalni. Dievam šāds darbs nepaticis, tas atvēris avotus, piepildījis izrakto caurumu ar ūdeni un no tam radusies jaunēniešu Velna aka. Velns gan mēģināja nolaist ūdeni Gaujā, bet kad to nespējis, tad metis mieru. Šo ezeriņu arī dēvē vēl par Melno caurumu. Ezeriņš ļoti bagāts zivim; bet daudzo koku dēļ dibenā zvejot tur nav iespējams. Reizi, kad Velna aka bijusi vēl tīra no kokiem, turienes saimnieka kalpi iegājuši zvejot. Bet tikko pašu laiku gribējuši izmest tīklu, viesulis nācis rūkdams, kaukdams un nosviedis daudz koku Velna akā.. Kalpi bijuši tā pārbijušies, ka no bailēm dažs gulējis pat mēnesi slims.