Reiz vienc ceļa - vīrs sprēgoņā (ļoti aukstā laikā) braucis no pilsētas uz māju. Šis nu braucis, braucis un uzreiz pamanīš, ka uz ceļa vidus guļ mazs jērīc. Nu vīrs apturēš zirgu, izkāpis no vezuma un gāš apskatīt jērīnu. Jērīc bīš pavisam slapš nupat kā piedzimis. Ceļa - vīrs izermojies, kā gan jērīc te ticis pavisam slapš un vē tādā sprēgoņā uz paša ceļa vidus. Tūlumā nevienas mājas nebīš, neviena cilvēka, ne kustoņa ar un ceļa - vīrs vairs nekā daudz nedomāš, ņēmis tik jērīnu cieti un ielicis savā vezumā. Nu ceļa - vīrs jērīnu balzīš, kā vie mācēdams, lei šis nenosalst un pats akal jērīnu glaudīš vienā glaudīšanā un tā vie pie sevis sacīš: «Nebūtu nu es gadījies, ta tu jau sen būtu pagalam un ragā sasalis! » Un ceļa - vīrs tik braucis un glaudīš jērīnu. Bet jo ceļa - vīrs vairāk jērīnu glaudīš, jo jērīc tik audzis Iielāks un lielāks, nu jau ceļa - vīram vairs nebīš vezumā lāga rūmes un zirgs ar tiktikko vezumu vilcis Nu ceļa - vīrs manīš, ka nav vis labi, sācis lūgt Dievu un skaitīt tēva reizi. Ka nu ceļa - vīrs bīš tēva reizi izskaitīš un aizmetis sev krustu priekšā, tā lielais jērs uzreiz pazudis. Ceļa - vīrs pabrīnējies un ta braucis tik akai savu ceļu.