3. Runtuļu Vilis Vilcē. Jkr. IV, 24, 14. LP, VII, I, 501, 3.

Reiz vienai sieviņai gadījies jo vēlu naktī uz Vilces krogu iet. Ceļš uz turieni no viņas mājām bijis attālu, tādēļ sieviņa nospriedusi gar Ķesi (kādu pļavu) tiešām iet. Viņa devusies ātriem soļiem gar Ķeša malu uz priekšu. Te tikko vidu atsniegusi, piepēži maza kaziņa iestājusies tai ceļā. Sieva izbrīnījusies, jo skaidri zinājusi, ka apkārtējiem saimniekiem nevienam nav kazas un tad - kas gan vēlā naktī mazu kazlēnu klajā laukā atstātu? Beidzot viņai ienācis prātā, ka kazlēns būšot izkritis kādam leitim no ratiem, kas to gribējis uz Žagari vest, un tā tad še atmaldījies. «Nebūs grēks, ka es viņu paņemu. Kur gan nabaga lopiņš aukstā naktī patversies?» sieviņa, šo pie sevis runādama, kazlēnu paņēmusi un naigi devusies uz priekšu. Bet kaziņa palikusi smagāka un smagāka, ka vairs nespējusi panest. Lūkojusi viņu nosviest, bet kas to dos? Kaziņa ar kājām jo cieti pie sieviņas pieķērusies. Bailēs sākusi tēva reiz: skaitīt un kad nākusi pie «atpestī mūs no visa &127;auna», tad kazlēns ar joni nolēcis, iesmējies un pazudis. Sieviņa, krustu pārmetusi, laidusies skriešus projām. Kad sasniegusi Vilces krogu, bijusi slapja kā žurka.