Reiz viens saimnieks braucis ap pusnakti no pilsētas uz mājām. Braucis gaŗārn Seces Jauniem kapiem, un ieraudzījis grāvī mazu kazlēnu guļam un žēli blējam. «Ak, tu mīļo kukainīti, gani, palaidnieki, tevi atstājuši laukā!» saimnieks žēlīgi iesaucies un iecēlis kazlēnu ratos, braucis tālāk. Bet tavu brīnumu! kazlēns palicis arvien lielāks un lielāks. Pēdīgi vairs ratos nebijis rūmes. Saimnieks nu ļoti sabijies un sācis pātarus skaitīt. Tiklīdz pārmetis krustu, kazlēns kā ūdenī iekritis.