Sieva ar savu dēlēnu gājusi no Lielvārdes Jauniem Tulkiem uz Rembates Būžām un Ogres krastā atraduši mazu kaķēnu ņaudam. Paņēmuši kaķēnu laivā līdz un braukuši pa Ogri. Te pēc brīža, kamēr māte airējusi - dēlēns iesaucies: «Mem, mem! tas kaķis jau aug!»
«Ej, bērns, ko tu melo! Kā nu kaķis var augt?» māte atteikusi un nemaz nepaskatījusies. Bet pa brītiņam puika atkal: «Mem, mem, tas kaķis jau aug!» (Lielvārdē teikts, ka braucējs pamanījis ceļmalā aveniņu smukiem, līkiem radziņiem un iecēlis ratos, mīlinādams: «Aveniņ, aveniņ!» Bet aveniņš mēdījies: «Ēvniņ, ēvniņ!» Nu izgrūdis laukā, jo manījis, ka tas ir pats velns.)
Māte paskatījusies: Vai traks! aug gan kaķis: jau teļa lielumā. Nu, ko nu? Grūduši pa abiem kaķi Ogrē. Ūdenī kaķis iegaudojies vien, aizpeldējis līdz kārkliem un tad par viesuli pārvērties, nezin, kur aizskrējis, kur palicis.