Viens dūrēnietis stāsta šādu stāstu par velnu. Viņš pats, pagasta vecākais Kazainis, braucis rudens nakti, no dzirnavām uz māju. Mēness spoži spīdējis un pulkstens varējis būt tā ap divpadsmitiem. Te uzreiz gar Lejas - draudzes kapsētu braucot, viņš ierauga, ka no turienes skrien tāds melns kustonis kā vilks, un ar lielu līkumu dodas uz ceļu braucējam priekšā. Šis ar nemaz nebijis iedzēris, tā viņš pats stāsta, bet tas melnais zvērs palicis arvienu mazāks, jau kā suns. Pietecējis kādas divas vai četras asis zirgu priekšā un nu tas jau bijis palicis kaķa lielumā.
Te tik vien viņš, šis savādais kaķis, nogulies uz ceļa, kur minētam saimniekam bijis pāri jābrauc, proti starp riteņiem ejamo ceļu un vidus daļu, kur zirgs sper kājas, kā jau tas uz iebrauktiem zemes ceļiem mēdz būt. Kā nu tik tas kustonis nogulies zemē, tā minētais braucējs, nekā neteikdams, vilcis ar kreiso roku dīvainajam kaķim par muguru, tā ka šis zibiņa ātrumā aizdevies uz kapsētas birzs pusi, nekā neteikdams nedz bļaudams. Tikko ticis un ieskrējis mežā, ka viss mežs sācis šņākt un krākt, it kā pa vētras laiku, kaut gan tad bijis mierīgs laiks. Taču vēl esot velni pasaulē, teic minētais saimnieks.
Piezīme. III grupas 4. nodaļā gan redzam, ka arī ēni parādās pastāvīgi augošu dzīvnieku veidā, bet par veļiem šādi piemēri man nav pazīstami. P. Š.