1. M. B. Kandavā. T. Dzintarkalna krājumā.

Kandavas pagasta Ķikuru ciemā reiz dzīvoja vecs vīrs, ko ļaudis sauca par Tāpatu, lai gan viņa īstais vārds bija Kārklis. Šim Tāpatam bija liela dzērēja slava un katru svētdienu viņš bija ieradis iet uz Kandavu.

Ceļā no Kandavas uz Ķikuriem vienā pakalnā atradās viena liela priede ar līkiem kupliem zariem visapkārt. Pie pakalna stāv purvs, apaudzis ar sīkām mazām priedītēm, un visapkārt ap šo priedulāju stiepjas klajums. Tikai vēl aiz klajuma tālumā ir saredzama zilgani melna svītra, kas pastāv no tālākas apkārtnes mežiem. Ļaudis pie šās priedes bija redzējuši visādus spokus, kādēļ arī priedi sauc par spoku priedi.

Vienā ziemas vakarā vecais Tāpats aizkavējies ilgāki Kandavā un nācis uz māju jau pa tumsu. Viņš pats bijis stipri iereibis, laiks tumšs un ceļš slidens, tā kā kājas nemaz vairs nav labi klausījušas. Tikai krizdams un klupdams viņš nonācis līdz priedei un dusmās iesaucies: «Kaut jel pats velns mani pavestu!»

Tikko viņš šos vārdus izteicis, tūliņ arī dzirdējis kādu nopakaļis braucam. Tāpats apstājies un gaidījis. Piebrauc melns kungs zaļās kamanās ar melnu zirgu, tūliņ pietur un aicina viņu, lai sēstas iekšā. Kad nu vecais iesēdies, tad kungs sācis tik ātri braukt, ka vējš vien gar acim skrējis. Tā braukuši gandrīz visu nakti, bet līdz mājai tomēr netikuši. Vecais Tāpats sācis brīnīties un izsaucies: «Dievs tēvs! cik tālu tad Ķikuri no Kandavas un mēs braucam visu nakti!»

Līdz ko viņš tā iesaucies, tūliņ viss pazūd un pats atrodas pie purva uz skujas zara sēdam. Viņš nu labi redz, ka visu nakti

ticis vazāts uz skujas zara ap purvu. Mugurā viņam bijis gluži jauns kažoks un tas bijis pušu. Tāpatam nu arī pārgājis viss reibumi un viņš pārnācis mājā gluži skaidrā prātā.