Viens jauneklis gājis sestdienas vakarā meitās. Ārā bijis sniegs uzsnidzis. Izgājis cauri birzei, uz ceļa, te viņa priekšā nostājas melns kungs un nelaiž iet tālāk. Jauneklis griežas atpakaļ, lai ietu mājā, bet te atkal melnais kungs priekšā. Jauneklis sadusmojas un uzkliedz: «Ej nost no kājām, ja ne, tad sagrābšu tevi aiz čupras.» Melnais kungs neklausījās. Tad jauneklis paķēris melno kungu ap viduci, nogāž zemē un iet projām, bet velns atkal klāt. Jauneklis nu paceļ velnu uz augšu un no gāž atkal zemē. Velns iebļaujas no sāpēm un paliek guļot. Ejot gar riju, jaunais cilvēks izdzird ļoti jauku mūziku, grib attaisīt lodziņu, bet nevar. Iet pie durvim, arī netiek iekšā. Viņš paķer koku un gāž ar visu spēku pa durvim. Durvis atlec vaļā. Rijā ir viss gaišs un izgreznots. Tur danco jaunas dāmas un kungi pēc mūzikas. Mūzikanti sēd uz lāviņas pie loga un pie durvim sēd melnais kungs. Jauneklis arī grib dancot un iet meitas lūgt, bet neviena neiet ar viņu dancot. Viņš nu danco viens pats. bet viņam apnīk dancot vienam pašam. Iet pie melnā kunga prasīt, kāpēc pie viņa nenāk neviena dāma. Melnais kungs neatbild, bet spļauj uguni jauneklim virsū. Jauneklis iet pie siltās krāsns sildīties un iesaucies: «Dievs sazin, kas šodien meitām noticis. ka neviena nerunā, un visas ļoti melnas.» Kā šos vārdus izteicis, tā vis pazudis un rijā paliek viss tumšs. Viena balss tumsā saukusi: «Paldies par atpestīšanu no melnā kunga.» Jauneklim no tā laika ļoti labi gājis.