Tumšā rudens naktī mans tēvs gājis no Varkļānu miesta uz māju un bijis drusku iereibis. Kad nonācis pie Pūragala tiltiņa, iebēris pīpē tabaku un meklējis pa kabatām sērkociņu, bet nevarējis uziet. Uzreiz pamanījis pie tiltiņa ugunskuru, pie kā sēdējis nepazīstams vīrietis. Tēvs piegājis tam klāt un lūdzis, lai atļaujot paņemt vienu kvēlošu oglīti. Svešnieks teicis: «Ja atdosi man savu vistu ar cāļiem, tad dabūsi uguni!» «Man mājā nav vistas ar cāļiem,» tēvs atbildējis. «Ir,» svešinieks sacījis. Tad tēvs sapratis, kas tāds bijis uguns kurinātājs un ko viņš domājis, runādams par vistu un cāļiem. Tas bijis velns un domāta vista ar cāļiem - tēva sieva ar bērniem. «Nedošu!» tēvs teicis un gājis tālāk. Kad atskatījies atpakaļ, uguns bijusi izdzisusi un kurinātājs kā caur zemi izkritis.