Ak tu, pagānīc!» es pati pie sevis nodomāju, «iepilēs ezarā. Cik tur vaiga, pašubēsies un iekšā būs!»
Kā nu es tā nodomāju, tā puika kājas vie saslien un ezara iekšā. Nu es kliegdama brēkdama pie brūvelīgas un stāstu šai, lei nu skrien, cik ātri vie māk, jo puika pie slūžām iepilēja ezarā. Bet brūvelīga smej tik un nekust no vietas. Bet nu es vai traka palieku un raunu šo raušus no istabas ārā, vai ta nu puikam tīšā prātā ļāvis noslīkt? Bet brūvelīga tik smej un vedina mani otrā istabā. Nu visupēdīgi, ka es gandrīz jau ar naidu sāku. šī mani ieved otrā istabā un rāda, ka puika ar pašu brūveli otrā gultā guļ.
«Vai Dievī, tavu brīnumu!» es tā vie iekliedzos, «puisīts sveiks un vesals un es tak pati ar savām acim redzēju, ka puisīts iepilēja ezarā. »
Nu brūvelīga ar sacīja, ka šī jau ar redzēsi, ka puika iepil ezarā, bet tas jau nebī puika, bet vellc.