7. H. Skujiņa no veca vīra Smiltenes pagastā.

Reiz es aizgāju priekš gaiļiem uz piedarbu zirņus kult. Kūlu, kūlu un netiku nekādā lietā. Sak', ka vai pats velns man palīgā nāktu, nodomāju. Tūliņ arī piedarbā ienāca smalks melns kungs un solās palīdzēt.

"Še nu, draugs, uzpīpēsim," sacīja svešais kungs un iedeva man cigāru.

Es pīpēju, pīpēju, bet lāga dūma nebija. Sāku apskatīties, kas tas par kungu ir. Visādi bija lepns, bet tik kājas bija zirga. Nu manīju, ka labi nebūs. Pa laimi tai pašā rāvienā gailis dziedāja un kungs izskrēja no piedarba, ka nokūpēja vien.

Vēlāku apskatīju kunga doto cigāru un redzēju, ka tas bija gaiļa kāja!