Nurmuižas Dižsēnās dzīvojusi senāk veca sieviņa, ko vis saukuši par jumpraviņu, bet viņa nekādus garus nav baidījusies. Reiz naktī pie viņas pielīdis jaunskungs ar suņa galvu, bet viņa tik noglaudījusi to un mierīgi pateikusi: «Ko tu nu nāc pie manim, ej labāk kur tev jāiet!» Tad sacēlusies liela vētra, visā.s malās šņācis un krācis, bet velns pazudis.