12. Ansberģis Ēvelē. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 75, 30.

Agrākos laikos Valmieriešos vienā vietā bīsi kopīga ganība, kuŗā no vairāk mājām puiši ar zirgim jāši pieguļā. Turpat tūmā bīsi arī kaimiņa rija, kutas paspārnē puiši pa naktim gulēši. Reiz vienu sestdienas vakaru puiši sajāši, sapinuši zirgus un aizgāši meitās. Bet viens puisis atjāš vēlāk. Viņš sapin zirgus, pieiet pie rijas, citu biedru nav, bet rijā un piedarbā liels lērums. Puisis domā, ka tur iekšā citi puiši, un grib viņus iznerrot. Viņš ieiet piedarbā un sāk citus ķerstīt. Ķer, ķer - nevar neviena saķert. Viņš ieskrien rijā, ķer, ķer - atkal nekā. Nu atkal lērums piedarbā. Viņš skrien no rijas piedarbā, no piedaba atkal rijā. Te uz reiz visa rija gaiša kā dienā un melli kungi ar trīsstūŗa cepurēm tā danco, ka put vien. Puišam no bailēm visi mati stāvu sacēlušies.